“Joprojām slīkstu pasakās, kuras met mežonīgus viļņus manās atmiņās par bērnību.
Esmu meža bērns. Saprotu tā valodu. It īpaši kokus, kuri šalc, vējam skrienot pāri galotnēm. Neesmu vēl satikusi līdzīgi domājošu dvēseli, bet man šķiet, ka mežs šņāc tāpat kā jūra. Atšķirība tik’ tajā, ka mežs mani sargā, bet jūra atkailina.
Liepājas Ziemeļu forti ir piepildīti ar vēsturi, baisumu un nepārvaramu burvību. No malas tie šķiet tik smagnēji, bet, skat, ko jūra tiem izdarījusi! Tie pakļāvīgi guļ savas valdnieces skavās. Tie ļaujas tapt, viļņu apsegti, un uz mūžiem iegrimt baltajās zemūdens smiltīs.
Es stāvu uz viena no tiem. Cilvēki to bieži fotografē, jo skats ir interesants. It īpaši no krasta. Tu redzi četrus logus. Divas durvis un kāpnes, bet pati būve tāda šķība. Nošķiebusies atmuguriski. Tumsā atgādina baisu galvaskausu, kurš vērš savus tukšos acu dobumus pret debesīm un tver jūras salto, svaigo gaisu caur pavērto muti. Viļņi to izmērcējuši slapju. Mani arī. Jāuzmanās, jo kāja ātri var paslīdēt. Tas nekas, ka būves jumts, ja tā to var nosaukt, ir zaudējis savu gludo virsmu gadu gaitā. Akmeņu šķembas droši slejas pret debesīm, zaļo jūras aļģu izrotātas. Šur tur arī redzu kādu putna atstātu piemiņas zīmi. Re, tur arī viņi ir! Lido virs manas galvas. Izdveš žēlus kliedzienus. Laikam esmu atņēmusi viņiem atpūtas vietu. Uzmetu pēdējo skatienu bezgalīgajai jūrai un pamāju Ziemeļu molam. Viņu nebaida jūras nepastāvīgā daba. Viņš tai nepakļaujas. Viņš negrims. Arī to drīz apciemošu.
Lēnām rāpjos lejā. Esmu nosalusi un secinu, ka augšā bija vieglāk tikt nekā lejā. Lēkt ūdenī? Ātri nopētu apkārtni. Viļņi šorīt spēcīgi. Baidos. Ir migla. Beidzot pamanu drošu vietu blakus būvei un lecu ūdenī. Kaut kā izkuļos krastā. Sāļā ūdens un vēja nogludinātie akmeņi duras manā miesā kā asas, nokaitētas naglas. Pieceļos sēdus. Atveru acis.
Kaut kas nozib gar acīm. Uzmanīgi nopētu akmeņus. Skat, mazs dzintara gabaliņš! Cik dzidrs, un jau ķer saules pirmos starus. Pat migla tos nenoslēps. Mazais dzintariņš tos tik un tā redz.
Nav divu domu. Enerģiski uzlecu kājās un apņēmīgi soļoju uz nākamo mērķi. Zem manām pēdām klusē smilts, šņirkst akmeņi, tad bruģis cenšas noberzēt manu apavu zoles. Varbūt viņš vēlējās mani brīdināt? Jā, Karostas tilts plaši vaļā. Kādu brīdi pastāvu, izbaudu agrā rīta mieru un joka pēc pamāju kuģim, kurš salīdzinoši klusi slīd iekšā ostā. Laikam esmu pamanīta, jo pretī saņemu skaļu taurēšanu. Pamāju vēlreiz, un atkal tas pats. Tagad arī pats kapteinis iznāk no kabīnes un māj man ar cepuri.
Tas gan bija negaidīti! Kuģis iepeld ostā. Tilts atveras, un dodos tālāk. Man jāatrod mazā dzintariņa lielais brālis. Tāpat zinu, kur tas ir. Varbūt migla apslēpusi? Nē!
Saules gaisma apņēmīgi laužas cauri miglas pelēcīgumam, un tur jau tā ir. Zeltaina, silta atblāzma. Mazliet oranža. Izņemu no kabatas mazo dzintariņu un rādu viņam paša brāli.
Lielais Dzintars.
Pēkšņi migla pazūd. Sēžu uz soliņa Promenādē. Pilsētas centrs ir zelta gaismas pieliets. Mašīnas klusi dūc, traucoties cauri Liepājas ielām. Kaut kur nograb autobuss, un pikta tantiņa cenšas pārkliegt kaiju dziedāto himnu lecošajai saulei un jūrai. Es turpinu vērot abus dzintarus. Atšķirība tajā, ka viens mūžīgi klusēs, tikai mirdzēs, bet otrs... Otrs mūžīgi mirdzēs un piepildīs mūsu mākslas un mūzikas izsalkušās dvēseles ar skaistākajiem skaņdarbiem pasaulē. Vai tu arī dzirdi, kā dzintars dzied?” Ilze Norkalne
“Pāris reižu ir būts uz Ziemeļu mola. Bērnībā retās pavasara nedēļas nogalēs tēvs mani ar trīs gadus vecāko brāli veda sev līdz ‘uz bullīšiem’.
Betona milzīgie trijragi ir gana glumi, tāpēc bez vēsa prāta un piesardzības tur nav ko līst virsū. Bez jokiem. Tuvāk mola daļai, kurai nemitīgi triecas virsū sāļās jūras bangas, betona konstrukcijas vienmēr saglabājas mitras. Turklāt patvērumu no vēja nav iespējams rast.
Viss mols tā garumā ir burtiski pilns ar dažāda vecuma, dzimuma un tautību makšķerniekiem. Ik pa laikam kāda jauna copmaņu kompānija še ierodas vai, sazvejojuši pilnus plastmasas spaiņus ar zivīm, dodas prom, lai, mājās ienākot, paziņotu, lai dārgās velk no virtuves plauktiem ārā gaļas maļamo mašīnu – vakariņās gaidāmas rīvmaizē apviļātas, kraukšķīgas zivju kotletes.
Ātri vien arī tēvs un brālis tika saķēruši apaļos grunduļus. Savukārt, es tiku gana daudz izvējojusies, klejojot pa betona bluķiem un savā nodabā vērojot caurredzamo zemūdens dzīvi. Saulei sildot vējā appūstās sejas, sarkaniem deguniem dodamies uz krastu. Gar malām makšķeres tin vīri, dažas sievas, trenūzenēs notupušās, meistarīgi ar saliekamo nazīti griež tumšās vistu sirdis, kuru gabaliņus durt uz āķiem. Daži zemē noguldīti riteņi, un jauni puikas turpat velk ārā vienu pēc otra enerģiskos bullīšus. Pa vējam kopā ņirb latviešu, krievu, latgaliešu, igauņu un citu brāļu balsis.” Tija