Citas Kurzemes ainavas

“Jūrmalciems. Pirmkārt, jau zvejniekciems. Tu stāvi kāpās, aizķēries savai māsai Papei blakus pašā leišmalē, Dienvidkurzemes jūrmalā. Tavi mati ir priežu mežs, kas vietām aizsniedzas līdz pašai jūras malai, bet rugāji ir ātraudzīgie kārkli, kas aizpilda balto kāpu smilti un aizaudzē grumbas tavā sejā tā, ka kaimiņš kaimiņu vairs īsti nemana.

Mans vectēvs agrāk stāstīja, ka vakaros, kad saulīte gājusi uz rietu un jūrā bijis bezvējš jeb blieķis, kad vakara darbi bijuši apdarīti, skaidri varēts dzirdēt, ko runā sētās otrā ciema galā. Nu ciems ir aizaudzis ar atvašu atvasēm no tiem stādiem, ko 1837. gadā izdalīja “brīvļaudīm no arāju kārtas”, kuri bija gatavi pārcelties uz dzīvi šai piejūras ciemā, lai apturētu lielos smilšu putinājumus, kas aizsākušies pēc tam, kad zviedru laikos, ap 1650. gadu, tagadējā Jūrmalciemā nodedzis darvas ceplis līdz ar vareno priežu mežu. Pēc tam, kad teju 200 gadu vējš bija smalko, balto smilti dzenājis pāri ciemam, viegli iztēloties, cik grūti bija atkal šo apvidu padarīt mazāk mežonīgu un gūt iztiku no tā. Kā gan lai izaudzē kaut ko šai neauglīgajā, baltajā smiltī? Nācās ierīkot aizjomus – nelielus labības vai sakņu lauciņus –, mehāniski ar rokām norokot smilšu kārtu, ko apbēra ap lauka malām, veidojot smilšu valni. Tādējādi pašā laukā tika saglabāts augstāks mitruma līmenis, kas īpaši nozīmīgi bija sausā laikā. Labākais mēslojums zemei šai vietā allaž bijis dabūjams no jūras. Jūras aļģu jeb, kā tās dēvē vietējie, – jūras mēslu vākšana cauri laikiem ir atsevišķa stāsta vērta parādība. Tā gadu pa gadam, smagi strādājot, zemi izdevās padarīt auglīgāku.

Aizjomus te dēvēja arī par jūrmalas dārziem, bet šad tad parādās arī citi nosaukumi šai citur maz zināmajai parādībai. Mans vectēvs līdz mūža galam spītīgi turējās pie domas, ka nekādu aizjomu nav bijis – īstais to nosaukums esot āžomi, bet aizjomi ir mūsdienu darinājums. Šķiet, ka nosaukumu nesakritība ir vēl viens apliecinājums šo veidojumu unikalitātei. Zināms, ka arī citos piejūras ciemos ir veidoti aizjomi, bet tie ir mazāk izteikti kopējā zemes reljefā, turklāt arī skaitliskā ziņā nekur citur Latvijā tik daudz to neatrast.

Aizjomi labi redzami arī Jūrmalciema mūsdienu ainavā, kaut arī sākotnējam lauksaimniecības nolūkam vairs lielākoties netiek izmantoti. Acīmredzams ir aizjomu aptverošo kāpu simetriskums, nereti tuvojoties pat ģeometriskai precizitātei. Aizjomi paši bieži ir aizauguši ar jau minētajiem kārkliem, tomēr kāpiņas tiem apkārt ir saglabājušās kā liecības senajam laika posmam, kad iztikas gūšanai Jūrmalciemā bija jāpieliek milzu pūles.

Līdz ar aizjomu iekopšanu vietējiem nācās izveidot vēl kādu ainavas parādību, kas saglabājusies un savu galveno funkciju veic arī šodien. Tā kā piekrastes joslā ir augsts gruntsūdens līmenis, pavasara un rudens periodā aizjomi mēdz pārplūst. Melioratīvo sistēmu funkciju Jūrmalciemā jau izsenis veic blīva grāvju sistēma, kas liekos gruntsūdeņus nes cauri visam ciemam uz jūru. Šeit tās sauc par tekoņām, un te nu gan, atšķirībā no aizjomu nosaukuma, nevienam nav domstarpību, kā tās dēvējamas. Tekoņas ciema robežās iztek uz jūru ik pa gabaliņam. Un tā nudien ir īpaša Jūrmalciema ainavas sastāvdaļa! Tekoņa jūrmalā dzīvo savu dzīvi – tos dažus metrus no kāpas līdz jūrai tā plūst, veidojot jūrmalas smiltīs neatkārtojamu līkloča rakstu. Turklāt šis tecējums ir mainīgs gan savā rakstā, gan platumā un dziļumā.

Vai aizjomi ir grumbas tavā senajā vaigā, mans mīļais Jūrmalciem, un tekoņas – tava asinsrite? Tavas grumbas, laikam ritot, iespējams, izlīdzināsies, bet pagaidām tās ir mūsu dārgums, kuru joprojām varam skatīt savām acīm, un stāsti par to rašanos mums jānodod nākamajām paaudzēm – gan tām, kas Jūrmalciemu sauks par savām mājām, gan tām, kas vēlēsies Latviju iepazīt caur īpašām un neatkārtojamām vietām.” Ilze Skangale