“Jau kopš pašiem pirmsākumiem man ir īpašas attiecības ar šo oranžo celtni Liepājas sirdī un manā pagalmā. Sākot no 2013. gada oktobra, es ik dienas pa sava dzīvokļa logiem vēroju pretrunīgi vērtētā objekta celtniecību. Sākumā tas bija skaļš kaimiņš, kas lielākoties krita uz nerviem, jo pat brīvdienās tur rosījās, dzenot pāļus, kraujot materiālus no neskaitāmām smagajām mašīnām, kas brauca gar manu māju, logus drebinādamas. Pēcāk dīvainā celtne raisīja neviltotu interesi, kas gan no tā vēkšpēdus apgāztā neglītā metāla zirnekļa ar garajām kājām sanāks. Tomēr, ēkai iegūstot konkrētas aprises un daudzajos stiklos atspoguļojoties saulei, kas meta sauleszaķus arī manos logos, tā iemantoja manas simpātijas, kas pārauga mīlestībā brīdī, kad daudzu nievātā konservbundža tika pie medainās glazūras. No tās staroja tāds siltums un maģija kā no īsta dzintara, kas saulainā dienā atrasts mūsu mīļās Baltijas jūras krastā.
Vēl jo lielāka mana sajūsma auga, kad tiku pie iespējas burvju cepuri apskatīt no iekšpuses tieši atklāšanas koncertā, kad tur grozījās viss sabiedrības krējums, tērpies glaunos ancukos un vakarkleitās. Tas laikam bija visnozīmīgākais valstiski svarīgais pasākums, kādā jebkad esmu piedalījusies. Un tāpēc koncertzāle man vienmēr asociēsies ar īpašiem svētkiem, jo tā pucējusies vēl nebiju nekad.
Kaut arī orientēties šajā milzu skudrupūznī ar šaurajiem gaiteņu labirintiem ir neiespējamā misija pat pēc daudzu pasākumu apmeklēšanas, mani joprojām kā no iekšpuses, tā no ārpuses valdzina tieši šīs ēkas oranžīgā nokrāsa, kas visu pasauli pielej ar dzintarainu gaismu un silda sirdi pat drūmākajā dienā.
Un tad šis milzīgais saules piemineklis kļuva par nozieguma vietu. Vietu, kur tika nogalināta... pagātne... Tas notika tā paša 2015. gada novembrī, neilgi pēc atklāšanas koncerta. Mani apciemoja mūza, un tapa kārtējais attiecību stāsts “Sadzintarotā”, kura darbība aizsākas tieši “Lielajā dzintarā”. Šī vieta kļuva par nozīmīgu dzīves pavērsienu manai varonei Signei un līdz ar viņu arī man pašai – mēs atklājam sevī milzu spēku nogalināt neizlēmību un bailes un spert soli pretī mērķiem, par kuriem līdz tam pat sapņot neuzdrošinājāmies. Turklāt abas ar Signi togad tikām pie dzintara rotām, ko darinājusi vēl viena priežu asaras aizbildne – Ilze Vainovska –, kura līdz Latvijas simtgadei cer apdzintarot katru latvieti.
Tagad arī mana mīļā darbavieta – “Kursas Laiks” – atrodas pie paša “Lielā dzintara”. Tādējādi vienu daļu diennakts es kā saule uz šo medaino pērli lūkojos no vienas puses, otru daļu – no otras, un ikreiz ar saviļņojumā pukstošu sirdi izmantoju iespēju pabūt tur iekšā. Iekšā dzintarā. Iekšā mīlestībā. Valodā, ko saprot visā pasaulē.
Mīliet! Sapņojiet! Lidojiet!” Gunita Lagzdiņa
“Reiz,
Kad ziema bij tik dziļa kā atvara dzelme,
Tik skarba kā viņsaules vējš,
Sēdēju es promenādes, kanāla malā,
Vēroju ūdeni salstam,
Domāju, cik gan drūmi tas būtu,
Ja reiz šis skaistums zustu.
Kas gan notiktu ar kaislajiem makšķerniekiem,
Kas bez ledus nespēj kā daiļslidotāji,
Ja ledus pēkšņi sāktu brakšķēt,
Izzustu it kā nekad nebūtu šeit bijis.
Ko gan darītu laiskās dejotājas kanāla dzelmē,
Ja nebūtu vairs ko vazāt aiz deguna,
Kamēr sals vēl vaigā dur.” Selīna Stongre