Citas Latgales ainavas

“Jau skolas gados ar draugiem mēdzām ložņāt pa Daugavpils cietokšņa aizsargceltnēm un vaļņiem, līdz galam neapjaušot šīs fortifikācijas būves raibo un interesanto vēsturi, kā arī vienlaikus sarežģīto un pārdomāto uzbūvi. Mums cietoksnis bija vaļņi, grāvji, kazemāti un šaujamlūkas, un noslēpumi! Tikai studiju gados man prātā sāka pamazām veidoties kopējā aina, sāku saprast, ka Daugavpils cietoksnis ir Nocietinātā ideālā pilsēta. Mēs pat nevarējām iedomāties, ka cietokšņa neogotiskie Nikolaja vārti ir vārti uz Rietumeiropu un cauri tiem gājusi galvenā un vienīgā 19. gs. starptautiskā maģistrāle Sanktpēterburga – Varšava, un to, ka cietoksnī regulāri bijuši un nakšņojuši imperatori. Mēs vispār nezinājām, ka Nikolaja vārti ir vārti!

Vēl 2009. gadā par Daugavpils cietoksni ārpus Daugavpils zināja retais. Parasti, ieminoties par cietoksni, sekoja jautājums “Daugavpilī ir cietoksnis?”. Tajā laikā sabiedrība, šķiet, tikai sāka apzināties, kas tā ir par vērtību, bet pats cietoksnis joprojām bija pamesta padomju laika kara aviācijas augstskolas pilsētiņa. Ēkās joprojām mētājās PSRS laika plakāti un gāzmaskas. Bijušajā artilērijas arsenāla ēkā, kas padomju gados kalpoja kā kursantu kazarma, varēja redzēt sarkano stūrīti (tagadējā Marka Rotko mākslas centra ēka).

Un tad sākās cietokšņa atdzimšana. Pirmā, kas sāka darboties, bija bijusī ūdens paceļamā ēka, tagad Daugavpils cietokšņa Kultūras un informācijas centrs. 2013. gadā notika Marka Rotko centra atklāšana, un pēkšņi radās sajūta, ka cietoksnis ir neatgriezeniski pārmainījies. Reģenerētā ainava kļuva pamanāma ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā.

Mūsdienās cilvēki vairs nebrīnās, ka Daugavpilī ir cietoksnis, bet gan saka: “Mēs nezinājām, ka cietoksnis ir tik liels!” Vairāk nekā simts tūkstoši cilvēku ik gadu apmeklē cietoksni, un es pats jau četrus gadus darbojos cietokšņa Kultūras un informācijas centrā, stāstot par cietokšņa vēsturi un tā dabas vērtību – ziemojošajiem sikspārņiem –, un turpinu apbrīnot tā uzbūvi un to, kādi cilvēki un notikumi saistīti ar šo Nocietināto ideālo pilsētu – pēdējo uzbūvēto pasaulē.” Māris Grunskis